Pamostos uz kailas, zāles stiebriem sadiegtas zemes. Savēlusies čokurā kā embrijs mammas vēderā — ritums tur, celītis pie vaiga, plaukstas aizsedz seju. Tad manī kaut kas atāķējas, atlec, un es smagi atkrītu uz muguras, atmetot rokas sānis. Mani redz zāle, ozolu stiegrainie zari, mājas paksis un zemie padebeši. Virs galvas san vecā bumbiere, uz zemes nokritušajos augļos ņudz lapsenes. Pa kreisi roki Antonovkas ābele — no tās āboliem vecmāmiņa cep ābolmaizes. Noslēpums ir tajā, ka jāpierīvē citrona miziņa, tad viss iegūst "tādu Sicīlijas mafijas garšu", saka mana vecmāmiņa.
Mana sirds sitas, ir grūti elpot, un ķermeni pārņem elsas. Es esmu pamodusies no sapņa un raudu, raudu, bet nezinu, kāpēc. Man ir bail. Es paraugos uz savām rokām — tās ir mazas, sīkas roķeles. Aptaustu kleitu un mazliet nomierinos — mamma man to nopirka Amerikā. Nevienai citai meitenei manā zemē tādas nav. Rozā, ar ziedošām puķēm, kaktusiem podiņos, gliemežvāciņiem un zaļām lapiņām. Zandales aizmestas kaut kur taciņas malā. Man riebjas zandales, mazās pēdas ir noskrambātas un ceļi vienos nobrāzumos. Kurš gan skatās, kur kāda asāka sakne, nātres vai čiekuri, ja jāskrien, jādejo caur mežu, cauri savai bērzu birzei, kas ir mans lielais noslēpums — tur nedrīkst iet, jo aiz tās ir purvs, pilns akačiem.
Uzraujos kājās un skrienu pa taciņu, hops!, hops! — pāri akmens lievenim, iekšā virtuvē. Es skrienu iekšā pie mammas. Viņa stāv pie izlietnes un šķiet nedzirdam manus soļus. "Mammu, mammīt, es atkal redzēju sapni," es pieskrienu pie viņas, gribu pieķerties viņai, piekļauties, bet kādu sprīdi pirms tam apstājos. Viņa lēnām pagriež seju pret mani. Mugurā tumši zils, izbalējis vecmāmiņas atdots halāts ar neveiklu zvaigžņu un komētu rakstu. Es redzu, ka caur audumu krūšu apvidū viss ir slapjš. No krūtīm sūcas piens. Pirms pāris dienām mamma bija projām. Kad aizbrauca, viņai bija vēders. Tagad vairāk nav, ir tikai krūtis, no kurām sūcas piens.
"Mammu, man atkal bija sapnis. Es redzēju…" es tomēr mēģinu stāstīt. Viņa skatās uz mani, un viņas skatiens ir svešāds — tā, it kā manis nemaz nebūtu.
Mamma pagriežas un aiziet. Es dzirdu, kā augšā aizveras durvis. Un tad viņa kliedz. Un tad ir klusums. Es klusītēm uzlavos augšā, paveru durvis — viņa guļ gultā. "Mammu, es redzēju sapni," es pieeju pie viņas gultas. Es gribu stāstīt, ka redzēju miglu, sārtu čūsku, kas lien cauri skurstenim, ka stāvēju augstā kalnā un mazgāju lielu, mirdzošu kristāla galvaskausu, kā redzēju senus cilvēkus, kas pūš elpu gliemežvākos. Es redzēju sievieti, kura raud, es redzēju, cik ļoti viņai bija bail, redzēju kādu, kurš izlikās par cilvēku, bet patiesībā bija no citas realitātes, un tā realitāte nebija laba. Bet viņa pagriežas pret mani, un man kaklā uzkāpj kamols. Pirmo reizi es redzu, ka viņa uz mani paskatās ar nelielu cerību. Un tajā brīdī es mainu stāstāmo. Es saņemu viņas rokas un saku: "Mammu, es redzēju sapni, kur tu biji vesela. Stefans bija dzīvs un gulēja te uz gultiņas, starp mani un tevi. Un mēs visi viņā raudzījāmies — kājiņas, rociņas, viss bija vesels, nebija apvijusies neviena stīga. Viņš smaidīja." Mamma klausās un tad klusu pārjautā: "Kas ir Stefans?" — "Mammu, tas ir bērniņš, kurš tev piedzima, mans brālītis." — "Nekāda Stefana nav, no kurienes tu ņēmi tādu vārdu?" Māte pēkšņi kļūst nikna, sāpīgi asa. Bet es zinu, ka viņš ir. Tikai mamma nezina viņa vārdu, jo viņai ir bail no mirušajiem.
Manī viss trīc, es saņemos un saku: "Mammu, es redzēju, ka runāju ar Dieviņu un sarunāju, ka ar tevi viss būs kārtībā. Es tev apsolu, tev viss būs kārtībā." Tā ir pirmā reize, kad viņas pleci atlaižas. Viņa pasniedzas pēc pelēkas tabletes ar vēl pelēkāko svītriņu, ar lielu klunkšķi uzdzer ripai ūdeni un iegrimst miegā. Piens no halāta tek, iztek uz baltā lina palaga auduma, un man šķiet, ka tas sāk veidot tādus kā tēlus. Mamma guļ, un es sēžu un skatos plankumos, kas pārtop te auļojošos kumeļos, te kalnos un zvaigznājos. Tad man prātā ienāk doma. Es sēžu kādu laiciņu, klausos, kā mamma smagi elpo, un mēģinu noķert mirkli, kad zināšu, ka viņa ir iekritusi dziļā miegā.
Klusītēm pieceļos, no galda malas paņemu šķēres, ar ko mamma griež marles, ko apsaitēt ap pilošajām krūtīm. Piezogos viņai klāt, ļoti, ļoti uzmanīgi pavelku zilā halāta maliņu tur, kur jau sacietējis iztecējušais, balti dzeltenīgais piens. Un izgriežu mazu gabaliņu. Zinu, ka man pēc tam būs nepatikšanas, kāds rāsies un es neatzīšos, bet es slepeni paņemu mazo izgriezto ielāpu, nolieku uz galda šķēres, nomērot, vai tieši tā tās stāvēja pirms brīža. Un izlavos no istabas.
Blakus manai istabai ir pažobele. Tajā var ielīst tikai rāpus vai stipri saliecot muguru. Jumta kore piekrauta pilna ar avīzēm, veciem gumijniekiem, dažām burkām un citu sen aizmirstu drazu. Vienā stūrī ir zema, veca kumode — pa virsu uzklātā, pretīgi sarkanīgi brūnā krāsa nolobījusies, viena kāja nolūzusi. Kumodei ir atvilktne. Un tur glabājas visi mani dārgumi.
Nolieku mazo, izbalējušo zvaigžņu lupatiņu blakus melnajai kladītei, kurā neveiklā bērna rokrakstā velku burtus un pierakstu savus sapņus un šādas tādas domas, kas man ienāk prātā, bet par kurām es galīgi nevaru saprast, kas tās ir. Atvilktnē ir melna stikla lauska, ko atradu jūras malā, — viļņi to nogludinājuši, un tā mirdz kā spogulis. Tur ir arī kāda dīvaina fotogrāfija, ko, šķirojot vecos albumus, vectētiņš gribēja izmest ārā. Melnbalti dzeltenajā bildē ar locījuma vietu pa vidu pie kāda kalna redzams nofotografēts vietējais vīrs ar mugursomu. Ļoti garš, ar smailu galvu un kailu galvasvidu. Un vēl šādas tādas lietas — veca Bārbijas lelle, ko reiz atradu labdarības kravā baznīcas pagrabā, kur gājām ar vecākiem piemeklēt sev štātes. Lellei kādreiz bija gari mati, ko pinu bizēs. Bet tad kādu dienu viņa pazuda — nezinu kā, bet pazuda —, un, kad es beidzot atkal viņu atradu, aiz dusmām nogriezu matus uz pusi. Magnētiņš ar uzrakstu "Born in the USA". Un dzintari, akmentiņi, gliemežvāki, gredzentiņš ar krustiņu, kas veidots no melniem kristāliņiem. Uzlieku visam pa virsu avīzes lapu, aizveru un aizslēdzu ar atslēgu, ko paslēpju tēva gumijniekā. Aizveru pažobeles durvis. Beidzot varu elpot.
Nākamajā dienā mamma lūdz tētim, lai tas viņu aizved uz pilsētu. Krūtis nosaitē ar marli. Uzvelk kreklu, ko atvedusi no Floridas, — virsū liels uzraksts Kennedy Space Center. Man jābrauc līdzi. Mēs sakāpjam vecajā, zaļajā žigulī, viss ož pēc dermantīna. Un tad mēs esam kādā kabinetā, kur sēž sieviete baltā halātā.
Mamma sievietei stāsta, ka es jau dienām neēdu. Ka es runāju ar tiem, kuru nav. Ka es naktīs kliedzu. Viņas balss trīc. Viņa nezinot, ko ar mani darīt. Sieviete baltajā halātā no atvilktnes izvelk divas pudelītes ar vienādu nosaukumu. Tās ir zāles pret skumjām. Viena mammai, otra man.
Tad ved mani uz nākamo kabinetu, un tur sēž cita dāma. Baltā halātā, rudi sārtiem matiem, lūpas uzkrāsotas rozā krāsā. Tēvs kādreiz par šo toni teicis: "pavasaris slimnīcā". Ko tas nozīmē, tēti? "Nu, tas ir tā: kad kāds ir ļoti slims un nupat sašūts kopā, ir pirmā saulainā pavasara diena, saule spīd "ar zobiņiem", un tu uzkrāso lūpas. Tad pats un visi citi domā, ka viss būs labi."